Sākot ar 2007.gadu es katru Jauno gadu sagaidīju vai nu “uz grūtām kājām”, gaidot 4 no saviem 8 bērniem, kas dzimuši februārī 7., 8., 11. un 14.gadā vai arī tiko dzemdējusi novembrī 12., 15.un 17.gadā. Vai arī kādu no viņiem barojoša, vai pat vienlaicīgi gan barojoša, gan stāvoklī esoša. Vārdu sakot, 10 gadu laikā man ir izdevies dzemdēt 7 bērnus pēc kārtas.
Un beidzot Tas atnāca! Tas Jaunais gads, kad beidzot es kļuvu pilnīgi brīva no visa iepriekš minētā. Tas bija tik nepierasti. Nevajadzēja pamest mielasta gatavošanu, lai skrietu kādu barot, netraucēja lielais vēders, nesāpēja mugura, netūka kājas.
Pirmo reizi vairāku gadu laikā mūsu tētis paņēma sev brīvdienas 30.un 31.decembrī, lai pavadītu laiku ar bērniem. Viņi gāja pastaigāties, rotāja eglīti, uzkopa māju, dodot man iespēju mierīgi pagatavot svētku mielastu.
Es savā telefonā ieslēdzu 90-to gadu diskotēku un, dziedot līdzi, griezu salātus, ar vienu ausi klausoties bērnu smieklos. Tā bija pilnīga apmierinātības sajūta ar savu dzīvi un tādu vienkāršu ģimenes laimi.
Kamēr bērni klāja galdu, es, skatoties uz viņiem, uzkrāsoju acis un izgludināju savu svētku kleitu, galvā pārtinu pagājušos gadus un sapratu, cik ātri skrien laiks, un cik drīz jau kļūst vieglāk un vienkāršāk.
Bērni aug, grūtības aiziet, bet paliek mīlestība, tāda milzīga, kas no visām pusēm skatās uz tevi lielām acīm un dažādās balsīs sauc: ”Maaaamm, maaamm, skaties!” Dēļ tā bija vērts 13 gadus censties. Vienkārši, lai viņi šodien būtu, lai dzīvotu, lai priecātos, mīlētu un dalītos šajā mīlestībā ar citiem.
TURPINĀJUMU VARI LASĪT NĀKAMAJĀ LAPĀ: